Mēneša priekšmets | Februāris

Uzsākam jaunu rubriku, katru mēnesi izcelsim kādu no muzeja krājuma priekšmetiem, stāstīsim un rādīsim!

Kolekcija: TEKSTILIJU UN APĢĒRBA KOLEKCIJA

Priekšmeta nosaukums: KNIPELĒTA MEŽĢĪNE

Latvijas Republikas 5 latu banknotes aversa ornaments ar Lielvārdes jostas motīvu, zaļā krāsā. 30 knipeļu pāru mežģīne, uzvērta uz apaļas koka nūjiņas, kurai abos galos koka lodes, kas nostiprinātas ar skrūvi. Mežģīne knipelēta Daugavas muzeja izstādes „Paldies latam! Sveiciens eiro!” ietvaros

• Darināšanas laiks: 2013. gads

• Autentiskums: Oriģināls

• Autors: Laima Sapnova, Knipelēto mežģīņu darinātāju apvienības „Savija” knipelētāja

• Materiāls: lins, koks, metāls

• Izmērs: garumā – 85 cm, platumā – 16 cm

  
  

Knipelēšana ir viens no tekstilrokdarbu tehnikas veidiem, kādā tiek darinātas mežģīnes. Šādas mežģīnes rotā austos dvieļus, kabatlakatiņus, šalles, dažādas apģērbu detaļas. Rokdarbs jāstrādā ar vairākiem desmitiem un pat simtiem pāru “knipelīšu”, adata vai tamboradata ir tikai palīgrīks. Knipelītes ir no koka veidotas, apmēram 15 cm garas vālītes, kurām vienā galā ir spolīte diega uztīšanai. Krustojot knipelītes un mainot vietām, savstarpēji krustojas un vijas arī uz tām uztītie pavedieni. Diegu vīšanas un krustošanas rezultātā veidojas pinumi, un, kārtojot tos dažādās variācijās, top mežģīne.

Vissenākie knipelēto mežģīņu paraugi Latvijā ir saglabājušies Kurzemes hercogu apbedījumos un katoļu baznīcu kapenēs, tie datēti ar 17. un 18. gadsimtu. Muzeju speciālisti mežģīnes ir iztīrījuši un iekonservējuši, un tās ir labā stāvoklī. Avotos nav ziņu, ka 17. – 18. gadsimtā Latvijā būtu knipelētas mežģīnes, acīmredzot hercogi tās ieveduši no ārvalstīm. To izgatavošanas vieta pagaidām nav noskaidrota.

Par knipelētu mežģīņu amatniecības, tāpat kā citu tekstila rokdarbu, uzplaukumu Latvijā var uzskatīt 18. un 19. gadsimta miju. 18. gadsimtā atbilstoši Eiropas modei apģērbu ar knipelētām mežģīnēm rotāja galvenokārt Latvijas turīgie augstāko kārtu iedzīvotāji. Baronešu tērpu mežģīnēs dominēja Rietumeiropas skola. Interesanti, ka knipelēja ne tikai smalkas un greznas tērpu mežģīnes, bet arī rupjas prieves, lentes un auklas, grozus, somas, zirglietas un citus saimniecībā izmantojamus priekšmetus. Knipelēšanas elementi parādījās arī metāla, ādas un citos izstrādājumos.

Par latviešu lokālo mežģīņu amatu tradīciju izveidošanos un attīstību liecina etnogrāfiskās tekstilijas. Viskrāšņākās mežģīnes no atlases knipelēto mežģīņu objektiem ir sastopamas: Latgalē – tautastērpa galvas autos, kreklos un priekšautos, Vidzemē un Zemgalē – sievu cepurēs, Kurzemē – nāmatos, snātenēs un dvieļu galos, tās lietotas brunču, palagu un citu sadzīves tekstiliju rotāšanai. Gandrīz visas 20. – 21. gadsimtā darinātās tautastērpu vai linu dvieļu galu mežģīnes ir 19. gadsimtā darināto etnogrāfisko mežģīņu atdarinājumi vai to variācijas. Tas liecina, ka lokālo mežģīņu amatu saglabāšanos un attīstību veicina tautā esošās, dzīvās tradīcijas – Dziesmu svētki, kāzas, bēres, kristības un citi pasākumi.

Pasaulē knipelētās mežģīnes šobrīd piedzīvo jaunu uzplaukuma vilni, šīs senās mežģīnes ir iekļautas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas konvencijā, no 2018. gada – Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

AVOTS: Knipelēšanas prasme (2018) – Nematerialakultura.lv