Daugavas muzejs dibināts 1969. gadā, bet apmeklētājiem atvērts kopš 1977. gada.
Sākotnēji muzejs bija pazīstams kā Doles Vēstures muzejs, bet ar 1993.gadu kā Daugavas muzejs. Kopš 1996.g. Daugavas muzejs atrodas Salaspils pašvaldības administratīvajā pakļautībā.
Doma par Daugavas muzeja izveidošanu radās sakarā ar ieplānotajiem Rīgas HES celtniecības darbiem. Pirms darbu veikšanas notika izrakumi topošajā ūdenskrātuves teritorijā un rezultātā tika savākts bagāts arheoloģiskais materiāls, kas stāsta par notikumiem Daugavas krastos sākot ar pirmo iedzīvotāju ienākšanu Latvijas teritorijā.
Daugavas muzejs atrodas Doles salas centrā, Sausās Daugavas krastā iepretim Ķekavai novietotā Doles muižas apbūves kompleksa jaunajā kungu mājā. Muižas ēka celta 1898.g. 1920. gados muižas pilī tika iekārtota pamatskola, bet kopš 1954. gada – zvejnieku kolhoza klubs. 1977. gadā šajās telpās tika atklāts Daugavas muzejs.
Muzeja krājums veidojies, galveno uzmanību pievēršot Daugavas un tās apkārtnes vēsturei, sākot ar pirmo iedzīvotāju ienākšanu Latvijas teritorijā līdz pat mūsdienām. Vērtīgākās krājuma kolekcijas ir zvejas rīku kolekcija (parka ekspozīcijā atrodas unikāla lašu un nēģu taču konstrukcija), fotogrāfijas par Daugavas amatiem, pastkartes, etnogrāfiskie priekšmeti, kas liecina par iedzīvotāju dzīvesveidu Daugavas krastos.
Doles sala
Doles sala ir lielākā sala Daugavā, upes senās deltas rajonā starp Salaspili un Katlakalnu. Pirms Rīgas HES izbūves Doles salas garums bija 9,2 km, bet vidējais platums aptuveni 3 km. Doles salai tuvumā Daugavā bija vairākas nelielas salas – Mārtiņsala, Nulpes sala, Zirņu sala, kas pēc Rīgas HES izbūves tika applūdinātas. Mūsdienās Doles salas garums ir aptuveni 4 km. No kultūrvēsturiskiem objektiem iespējams apskatīt seno kulta vietu – Jāņkalnu, Vecdoles pils mūri, 1812.g. būvētās skanstes pie Solāžiem, senā kaļķu cepļa drupas, bijušās pārceltuves un enkurvietas, kā arī dižliepu pie „Taurīšu mājām".
Doles muižas vēsture
Ikvienas Latvijas muižas vēsturē ir iespējams atrast gan visām muižām kopīgas iezīmes, gan savdabīgus, tikai konkrētās vietas vēsturei raksturīgus faktus. Muižas reti izveidojās no jauna, parasti to rašanās bija saistīta ar kādu senāku apdzīvotības tradīciju. Doles muižas zemēs ietilpst arī tās priekšteces – 14.gs.pirmajā pusē celtās Jaundoles pils vieta pie Lebjavas upītes ietekas Sausajā Daugavā. Jaundoles pils tika sagrauta poļu-zviedru kara laikā 1627.gadā un šodien no tās nekas vairs nav saglabājies. Doles muižas centrs laika gaitā paplašinājās, ietverot vairākas dzīvojamās un saimniecības ēkas. Latvijas Republikas agrārā reforma 1920.g. bijušajās muižas zemēs izveidoja jaunsaimniecības, reformas gaitā tika sadalīts arī muižas centrs .
Daugava
Daugavas lejtece gadu tūkstošiem ir bijusi ievērojams apdzīvotības centrs. Tieši šeit pirms aptuveni 11 000 gadiem uz dzīvi apmetās pirmie mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāji. Daugavas krastos, ienākot vācu krustnešiem, aizsākās arī Latvijas zemju kristīšana. Gadsimtu gaitā starp lielvarām noritējušās cīņas par Daugavas krastiem atstājušas savas pēdas vēl mūsdienu Latvijā. Un tieši cīņa par Daugavas krastu saglabāšanu aizsāka trešās atmodas kustību Latvijā. Stāsts par Daugavu ir stāsts par mūsu nācijas šūpuli un likteni laikmetu griežos. Vienlaikus tas ir arī stāsts par “zaudēto Daugavu” un Latvijas sabiedrības attieksmi pret to.