Zveja Daugavā

Liecības par zvejniecību Daugavā atrodamas jau pirmajās cilvēku apmetnēs. Laika gaitā mainījās un attīstījās zvejas paņēmieni, taču zivis vienmēr nodrošināja cilvēkiem iztiku un peļņu. Daugavas zvejnieki izmantoja gan tīklus un murdus, gan speciāli būvētus zvejas aizsprostus. Kopš viduslaikiem zvejas tiesības iekšzemes ūdeņos piederēja muižām, tādēļ ar zveju varēja nodarboties tie, kas nomāja zvejas tiesības no muižniekiem. Latvijas Republikā pirms Otrā pasaules kara zvejas tiesības pārņēma valsts un tās tika izsolītas zvejnieku biedrībām vai atsevišķiem zvejniekiem.

Lasis bija viens no vērtīgākajiem Daugavas lomiem. Sākot no Daugavas grīvas līdz Vecmīlgrāvim, lašu zvejai izmantoja vadus, augstāk līdz Doles salai – murdus un peldošos tīklus. No Doles salas uz augšu lašu zvejai vismaz kopš 18.gs. izmantoja īpašas konstrukcijas zvejas aizsprostus – tačus. Zivju zveju ar tačiem veica vairāku zvejnieku apvienības jeb tā sauktās zvejas grupas. Doles salas apkārtnē zvejas grupas lielums svārstījās no četriem līdz 25 un pat 48 zvejniekiem. Tačus ielika upē vasaras otrajā pusē un pirms ziemas iestāšanās izcēla no straumes.

Bez tīkliem un zvejas aizsprostiem Daugavā zušu ķeršanai, īpaši Līvānu-Krustpils posmā, izmantoja zušu murdus. Tos nostiprināja uz krācēm, iesienot trosēs, kas savukārt bija piestiprinātas pie krastos iedzītiem mietiem vai dzelzs stieņiem.

Doles nēģi līdzās lašiem bija viena no galvenajām zivju sugām, kas veidoja Daugavas krastu iedzīvotāju peļņu papildus lauksaimniecībai, 1920.-1930. gados nēģi bija arī pieprasīta eksporta prece. Daugavas nēģus, sauktus arī par zutiņiem, upes lejtecē zvejoja tāpat kā lašus, izmantojot tačus, ko izlika uz krācēm Doles salas un Ikšķiles apkārtnē. Atšķirībā no citām Daugavas zivīm, ko centās realizēt tūlīt pēc zvejas, nēģus parasti cepa un sālīja uz vietas. Katrā Doles salas sētā bija viena vai pat divas nēģu cepšanas krāsnis (virtuvē un pirtī). Pēc apstrādāšanas izceptos nēģus salika īpaši darinātos koka kubliņos un veda uz Rīgu pārdot.