Plosta makets

Plosts sastāvēja no vairākos posmos (plenicās vai gleiņos) kopā sasietiem baļķiem, kas tika novietoti ar tievgaļiem straumes virzienā un piestiprināti pie šķērsbaļķiem, t.s. šartauniekiem. Daugavas plosta vienas plenicas platums bija 12 līdz 15 metru, tajā ietilpa ap 40 baļķu. Vienā plostā bija 5-7 plenicas, tātad kopumā viena plosta garums varēja sasniegt pat 70 metrus. Plostus pludināja karavānās pa 10-15 plostiem. Plosta abos galos uz vairākiem šķērskokiem novietoja 8-10 metrus garus plosta airus (t.s. drigalkas), tos izmantoja plosta stūrēšanai. Uz plosta atradās arī īpašas konstrukcijas enkurs, t.s. plosta arkls: tērauda troses (zeiles) galā piestiprināts miets, kuru noarot krastā, plosta ātrums tika pakāpeniski samazināts. Arklam bija jābūt izturīgam un vieglam, to parasti darināja no 2-3 m gara egles koka ar smailu, apkaltu galu.
Viena Daugavas plosta vadīšanai parasti bija nepieciešami 3-4 cilvēki: plosta vadītājs korņiks pakaļgalā stūrēja un deva komandas, bet malači darbojās ar drigalkām plosta priekšgalā. Krustpils apkārtnē vēl 1920.-1930. gados malaču pienākumus dažreiz pildīja arī sievietes. Ar plostnieka darbu saistītā leksika (amata nosaukumi un darbarīku, plosta daļu apzīmējumi) lielākoties ir slāviskas cilmes, jo plostus būvēja un to komandu savāca Daugavas augštecē Baltkrievijā.
Kokmateriālu īpašnieks slēdza līgumu ar korņiku, kurš arī izmaksāja plostniekiem algu par padarīto darbu. Korņikus parasti salīga no vietējo vidus, jo bija svarīgi, lai korņiks kā plosta stūrmanis labi pazītu upes straumes, atvarus, krāces un sēkļus. Korņika uzdevums savukārt bija atrast un nolīgt malačus, kas dažkārt nāca pat no tāliem Daugavas augšteces ciemiem. Par katru plosta baļķi atbildību prasīja no plostu karavānas vadītāja karavanščika, kas bija vidutājs starp kokmateriālu uzpircēju un plostniekiem. [Līguma teksts uz sienas latviski un krieviski.] Trūkstošo baļķu vērtību atrēķināja no plostnieku algas.
Daugavas attekās Rīgas teritorijā bija ierīkoti t.s. koku dārzi pludināto kokmateriālu savākšanai. Rīgas osta pēc meža materiālu eksporta apjoma 19.gs. otrajā pusē bija pirmajā vietā starp visām Krievijas impērijas ostām: šeit koncentrējās apmēram 1/3 no visa kokmateriālu eksporta, apmēram 19 000 plostu katru gadu.
Pavisam Rīgas koku ostā varēja novietot apmēram 8.500 plostu, un to lielais skaits bieži radīja sastrēgumus pie Daugavas tiltiem. Plostus nostiprināja pie upes krastmalā iedzītiem pāļiem. Tie piederēja gan privātajiem īpašniekiem, gan Rīgas pilsētai. 19.gs. beigās augšpus Rumbulas, pie Katlakalna, kā arī abos Doles salas krastos gar Ceļa Daugavu un Sauso Daugavu uzstādīja 917 akmens pāļus ar dzelzs gredzeniem plostu pietauvošanai (krieviski: причальная тумба).