Plūdi Daugavā

Ziņas par plūdiem Daugavā ir saglabājušās no 14.gs. vidus (1358. un 1363.g. Rīgā), parasti tie ilga divas vai trīs nedēļas martā un aprīlī. Lejup pa straumi ejošās ledus masas bieži uzdūrās uz sēkļiem, salām, krastu līkumiem, izveidojot pie tiem dabīgus ledus aizsprostus. Tie izraisīja postošus plūdus, strauji paceļot ūdens līmeni par 4-12 m un applūdinot plašu apkārtni. Bīstamākos sastrēgumus pavasarī uz Daugavas veidoja nevis atsevišķi ledus gabali, kaut arī tie dažreiz sasniedza pat 5-7 m augstumu, bet vižņi – ledus masas sablīvējumi, kas naktīs iesalst un dienā pārvietojās lejup pa straumi, aizturot lielus ledus gabalus. Mūsdienās tieši vižņu radītie sastrēgumi upes šaurākajās un seklākajās vietās izraisa plūdus pie Jēkabpils, kur sākas Pļaviņu HES ūdenskrātuve.

Ledus iešana Daugavā bija grandioza un neaizmirstama dabas izrāde: tie, kas plūdus redzēja savām acīm, pat pēc pusgadsimta atcerējās, kā „logiem rūtis trīcēja, zeme rībēja, kad nāca ledus lejup pa Daugavu” un kā garām krastiem peldēja palu straumes nestās ēkas un pat mājdzīvnieki.