Salaspils Laukskola akmens laikmetā

Daugavas ieleja izveidojās ledāja kušanas gaitā pirms apmēram 15 000 – 13 000 gadu. Seno cilvēku ierašanos Latvijas teritorijā veicināja ziemeļbriežu migrācija no ziemas uz vasaras ganību vietām, kam sekoja klejojošo briežu mednieku grupas. Pirmie ienācēji no mūsdienu Lietuvas ziemeļu daļas puses pa Daugavas ieleju sasniedza tag. Salaspils rajonu, kur Daugava ietecēja Baltijas ledus ezerā. Šeit, upes labajā krastā pie vēlākās Salaspils Laukskolas, paleolītā jeb senākajā akmens laikmetā (10500.–9000. g. pr. Kr.) izveidojās pirmā zināmā sezonālā cilvēku apmetne Latvijas teritorijā. Par apmetni liecināja 1973.-1974. g. arheoloģiskajos izrakumos apmēram 500 m garā piekrastes joslā atrastie krama darbarīki: kasīkļi, naži, griežņi un bultu gali, kas izmantoti medībās un nomedīto dzīvnieku ādu apstrādei. Tie izgatavoti no krama, kas sastopams Lietuvas dienvidu apgabalos, Baltkrievijas un Ukrainas dienvidu daļā un Polijas ziemeļaustrumos. Salaspils Laukskolas apmetni veidoja 6 paralēli upei ierīkoti slieteņi ar ugunskuru vietām. Slietenis bija ar ziemeļbriežu vai roņu ādām apvilkta koka kāršu konstrukcija, pie pamata nostiprināta ar akmens krāvumu. Viena slieteņa pārsegšanai bija nepieciešamas aptuveni 25 ziemeļbriežu vai roņu ādas, ko lika ar spalvu uz ārpusi un nostiprināja ar saitēm. Salaspils Laukskolas apmetnes senākie iedzīvotāji, visticamāk, bijuši Svidru un Ārensburgas arheoloģiskās kultūras pārstāvji. Mednieku pārgājieni gar Daugavu notika regulāri, viņu apmetnes atradās tuvu pie Daugavas krācēm, kur ziemeļbrieži varēja šķērsot upi un tiem varēja viegli uzbrukt.