Daugavas strūgas
No 13.gs. līdz pat 19.gs. vidum pa Daugavu uz Rīgu no Kurzemes, Vidzemes un Daugavas augšteces apgabaliem izveda labību, no Lietuvas: linus, linsēklas (krāsām, eļļām, lakām un kā hidroizloācijas/nemirkstošu audumu pagatavošanai), būvkokus un mastu kokus, no baltkrievu zemēm: kaņepes un kaņepājus. No lina un kaņepāja šķiedras darināja izturīgas tauvas, kas bija nepieciešamas buru kuģu takelāžai.
Kopš 15.gs. galvenais transportlīdzeklis preču pārvadāšanai pa Daugavu bija strūgas: plakandibena liellaivas ar seklu iegrimi un lielu ietilpību. Vienu strūgu būvēja 8-10 cilvēki, un tam bija nepieciešams vismaz pusgads vai pat vairāk laika. Turpat Daugavas augštecē komplektēja arī strūgu apkalpi (parasti vienas strūgas apkalpē ietilpa 30-40 cilvēki, atkarībā no strūgas lieluma), bet Daugavas lejtecē, īpaši posmā no Jēkabpils līdz Rīgai strūgu vadību uzticēja vietējiem ločiem, kas labāk pazina bīstamās krāces un atvarus. Daļa strūdzinieku pēc preču izkraušanas kājām devās atpakaļ uz Daugavas augšteci, bet daļa palika Rīgā, strādāt algotu darbu ostā vai celtniecībā. Rīgā strūgas ieradās no aprīļa līdz jūnijam – laikā, kad ūdens līmenis Daugavā bija pietiekami augsts, lai smagi piekrautās liellaivas veiksmīgi pārvarētu krāces un akmeņus upes gultnē. Strūgu Rīgā ierašanos sagaidīja ar lielgabalu salūtu, atklājot navigācijas un tirdzniecības sezonu. Daugavas spēcīgās, atvariem pilnās straumes un ūdens līmeņa svārstību dēļ lielākā daļa strūgu tika izmantotas tikai vienam braucienam uz Rīgu. Tikai dažas mazākās strūgas ar sāli un citām precēm devās atpakaļ uz Daugavas augšteci, jo braukt pret straumi bez burām bija ļoti grūti, bet strūgu vilkšanu ar tauvām apgrūtināja upes stāvie un klinšainie krasti. Maksimālais pienākušo strūgu skaits Rīgas ostā tika reģistrēts 1653. gadā: 1443 strūgas, un arī 19.gs. pirmajā pusē dažos gados tas pārsniedza 1200-1300 strūgas gadā. Pēc dzelzceļa līniju izbūves gar Daugavu strūgu skaits 19.gs. otrajā pusē strauji samazinājās tās zaudēja savu nozīmi.
Krāsu litogrāfijā, kas veidota ap 1861. gadu, var redzēt pēdējās Daugavas strūgas pie Plostu tilta Rīgā. Pārvadāt preces pa dzelzceļu bija gan ātrāk, gan drošāk, turklāt nevajadzēja maksāt algu strūgu apkalpēm. Turpmāk Daugavu arvien vairāk izmantoja galvenokārt kokmateriālu pludināšanai.