Daugavas liellaivas

Dzīvojot pie upes, laiva bija nepieciešama ikdienā, lai nokļūtu pretējā krastā, kā arī, lai pārvadātu cilvēkus un preces augšup un lejup pa upi. Daugavas laivinieki 20.gs. lielākoties izmantoja dolnīcas: plakandibena liellaivas ar airiem, diviem nolaižamiem mastiem un burām, kuras sauca par zēģelēm. Šīs liellaivas būvēja Līvānu, Tomes, Ikšķiles un Daugmales apkārtnē. Dolnīcās t.s. „malkas laivinieki” veda uz Rīgu kurināmos un eksportam domāto papīrmalku un stutmalku.

Daugavas liellaivas bija 25-30 m garas, 4-5 m platas un līdz 1,5 m dziļas ar iegrimi līdz 1 m. Braucot ar piekrautu laivu lejup pa straumi, izmantoja airus vai mazāko buru, ja bija labs ceļavējš. Pret straumi liellaivas brauca ar abām burām, bezvējā tās vilka ar zirgiem gar krastu. Pirms bīstamām krācēm, piemēram, Salaspilī, enkurnieki daļu kravas no liellaivām pārkrāva savās laivās („atlādiņš”), lai pārvarētu seklos upes gultnes posmus.

Atsevišķa Daugavas laivinieku kategorija bija t.s. „akmeņu laivinieki”, kas veda no upes gultnes izceltos akmeņus, dolomīta un ģipša kravas, kā arī cepļu saražoto produkciju – kaļķi un ķieģeļus. „Akmeņu laivinieki” pārvadāja arī mālu, granti un Daugavas gultnes oļus jeb žviru, ko izmantoja betona ražošanai un Rīgas notekūdeņu sistēmas filtrācijai. Liellaivu mūžs nebija garš – pieci vai seši gadi, to izmantošana Daugavā turpinājās līdz Otrajam pasaules karam. Starpkaru periodā blakus liellaivām atsevišķos upes posmos: starp Krāslavu un Daugavpili, Krustpili un Jēkabpili, Rīgu un Doles salu – pastāvēja arī nelielu tvaikoņu satiksme.