Dolomīta ieguve un izmantošana

Kopš viduslaikiem Daugavas krastos uzplauka celtniecības materiālu: kaļķu un ķieģeļu ražošana speciāli būvētās krāsnīs – cepļos. Līdzās pilsētu cepļiem darbojās arī muižu, privātie un valsts cepļi. Kaļķus izmantoja galvenokārt kā saistvielu mūra javas ražošanai, turklāt to lietoja arī stikla ražošanā, metalurģijā, ādu apstrādē un ziepju vārīšanā.

Kaļķu ražošanai izmantoja Daugavas krastos bagātīgi atrodamo dolomītu. Dolomīts ir viens no izplatītākajiem dabīgajiem izrakteņiem, tā slāņi atrodas dažādā dziļumā un aizņem 60-65% Latvijas teritorijas. Daugavas tuvumā lielākās dolomīta atradnes ir pie Salaspils, Lielvārdes, Skrīveriem, Pļaviņām, Krustpils un Jēkabpils. Nozīmīgs rūpnieciski izmantojams iezis bija arī pie Nāves salas atrodamais ģipšakmens. Akmens lauztuvēs dolomītu lauza ar rokām, izmantojot veserus, laužņus, stangas un cērtes jeb „ķirkas”, bet iegūto dolomītu nogādāja ceplī ar zirgu pajūgiem.

Kvalitatīvāko dolomītu izmantoja kaļķu dedzināšanai. Vienā ceplī un akmens lauztuvēs kopā strādāja apmēram 30 cilvēki. Kaļķu cepļa krāsnī dedzināšanai pamīšus krāva dolomītu un malku. Dolomītam sadaloties 1000 grādu temperatūrā, ieguva kaļķus. Cepļa kurināšana notika nepārtraukti apmēram nedēļu, vairākās maiņās ik pa astoņām stundām, kamēr sadega viss krāsnī ieliktais dolomīts. Pēc tam apmēram divas dienas cepli pamazām izdzēsa – nosēdināja kaļķus, tos regulāri apmaisot. Cepļa jauda atkarībā no izejvielu daudzuma bija 2-2,5 tonnas kaļķu dienā. Pēc dedzināšanas kaļķus veldzēja: aplēja ar ūdeni un tie saira pulverī, pēc tam izsijāja.