DAUGAVAS HIDROELEKTROSTACIJAS

Daugava ir galvenais elektroenerģijas ieguves avots Latvijas teritorijā, tādēļ Daugavas hidroenerģētisko potenciālu izvērtēja jau kopš 19.gs. beigām. Daugava ir tipiska līdzenumu upe ar vidējo gada noteci 20-22 miljoni m3, turklāt trešdaļa no visa upes noteces baseina atrodas Latvijas teritorijā. Daugavas ģeogrāfijas īpatnība ir netipiskais krituma sadalījums: lielākā daļa no apmēram 60 Daugavas krācēm koncentrējās upes lejtecē, apmēram 160 km garā posmā no Jēkabpils līdz Doles salai, kur ūdens līmeņa starpība sasniedz 90 metrus – absolūto vairākumu no upes kopējā krituma. Šādi apstākļi ir sevišķi izdevīgi hidroelektrostaciju celtniecībai, jo tie dod papildus ūdens rezerves, kas aptver 70% no visa Daugavas hidroenerģētiskā potenciāla.

20. gadsimtā tika izstrādāti vairāki Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes celtniecības projektu varianti. Tiem bija atšķirīgi mērķi. Pirmajiem projektiem, kas tika sagatavoti līdz 1914.g. un paredzēja sešu aizsprostu būvi uz Daugavas, galvenais mērķis bija izveidot līdz 3 m dziļu ūdensceļu preču un militārajam transportam, bet elektroenerģijas ražošanu tolaik vēl uzskatīja par blakus lietu. Savukārt lielinieku valdība 1919.g. plānoja Doles spēkstacijas celtniecību kā enerģijas avotu pēc kara atjaunotajai Rīgas ķīmiskajai un mašīnbūves industrijai un šim nolūkam nodibināja uzņēmumu „Daugavbūve” [«Двинастрой»]. Šī uzņēmuma speciālisti turpināja darbu arī Latvijas Republikā, un 1921.g. piedāvāja pirmo Daugavas HES kaskādes variantu ar septiņām spēkstacijām, no tām piecas bija paredzēts celt elektrības ražošanai krāčainajā Daugavas posmā un divas augšējās stacijas (pie Jēkabpils un Trepes) izmantot ūdens līmeņa regulēšanai kuģniecības vajadzībām.

1932.g. pēc Latvijas Republikas valdības pasūtījuma ASV uzņēmums The Foundation Company Daugavas ielejā veica hidroloģiskos un ģeoloģiskos pētījumus, uz kuru pamata sastādīja nākamo komplekso Daugavas ūdensspēka izmantošanas shēmu. Tagad paredzēja celt sešas hidroelektrostacijas, kas darbotos bāzes režīmā ar kopējo jaudu 340-350 MW, atkarībā no pieejamā ūdens daudzuma upē, kas dažādos gados bija atšķirīgs, notecei svārstoties no 11 līdz pat 31 miljonam m3 ūdens gadā. Šis kaskādes projekta variants apvienoja elektroenerģijas ieguvi ar kuģu ceļa izveidošanu un zivju krājumu saglabāšanu Daugavā, taču līdz Otrajam pasaules karam paspēja uzcelt tikai Ķeguma HES.

Pēc Otrā pasaules kara padomju inženieru izstrādātajā Daugavas HES kaskādes projektā galvenais uzdevums bija rezerves jaudas nodrošināšana elektrības patēriņa diennakts maksimumslodžu periodā. Līdz ar to uz Daugavas būvējamo hidroelektrostaciju skaits tika samazināts, bet to jauda vairākas reizes palielināta. Ekoloģiskie un kultūras mantojuma saglabāšanas aspekti šajos projektos tika ignorēti. 1955.g. apstiprinātajā un vēlāk koriģētajā Daugavas kompleksās izmantošanas shēmā pēc Ķeguma HES atjaunošanas Latvijas teritorijā paredzēja uzcelt vēl 4 stacijas: Pļaviņu, Rīgas, Daugavpils un Jēkabpils HES un izveidot kaskādi ar kopējo jaudu 1475 MW. To noteica forsētā rūpniecības attīstība, jaunu elektrotīklu izbūve un elektroenerģijas patēriņa pieaugums ikdienā.