Metālu apstrādes pirmsākumi

Nozīmīgu uzplaukumu Daugavas reģions piedzīvoja bronzas (1800. – 500.g. pr. Kr.) un senākajā dzelzs laikmetā (500.g. pr. Kr. – ēru mija). Bronzu ieveda no Centrāleiropas un Skandināvijas, iegūstot to maiņas ceļā pret vietējo produkciju, piemēram, dzintaru. Līdz ar to Daugavas ūdensceļš ieguva svarīgu nozīmi, upes krastos izveidojās pirmie ievestā metāla apstrādes centri, kas atradās jauna tipa nocietinātajā dzīvesvietās: pilskalnos. Lielākie no šiem centriem atradās Daugavas lejtecē – Doles Ķivutkalns, Ikšķiles, Vīnakalns, Ķekavas Klanģukalns. No metāla gatavoja rotaslietas, kā arī jaunus ieročus un darbarīkus (cirvjus, arklu lemešus un sirpjus). Līdztekus saimniecībā vēl ilgi lietoja arī kaula, raga un akmens rīkus, taču bronzas apstrāde veicināja sabiedrības noslāņošanos, arī lopkopības un zemkopības attīstību. Bronzas kausēšana notika atklāta tipa akmens krāvuma krāsnīs, karsto metāla rūdu savācot māla lejamtraukos (tīģeļos) un māla veidnēs (lejamformās), kas ļāva izgatavot cirvja asmeni, kaklariņķi, adatu vai aproci.