Jēzus Biedrības Rīgas kolēģijas vēsture Livonijā

 

1605. gads

 

Sēdermanlandes Kārlis nosūtīja uz Livoniju Mansfeldu ar milzīgu karaspēku, un šoreiz viņš pavēlēja, lai karavīri netiktu novirzīti uz mazāk svarīgu cietokšņu ieņemšanu, kā iepriekš, bet gan dotos tieši uz provinces galvaspilsētu Rīgu. Līdz ar to šķita, ka Livonijas karš sāk no jauna uzņemt spēku: apbruņojies ar 14 000 vīru, 15. augustā Mansfelds izsēdās Dinamundē [Daugavgrīvā], un, atstājot cietoksni, kā viņam bija pavēlēts, izvietoja karaspēku pie grāvja, tautā saukta par Mīlgrābenu [Mīlgrāvi]. Ienaidnieks brīvi siroja apkārt, visu iznīcinādams ar uguni un zobenu. Pilsētā valdīja apjukums, jo ienaidnieka tuvošanās bija negaidīta, un Rīgai nebija pietiekami daudz savu algotņu, tomēr Rāte iedvesmoja visus, atklāti paziņojot, ka ir gatava paciest galējības, bet nepakļauties ienaidniekam. Mūsu baznīcā tika noteikta četrdesmit stundu ilga lūgšana, kā arī privātas lūgšanas, brīvprātīgi gavēņi un pat sevis šaustīšana; un jo acīmredzamāki kļuva draudi, jo lielāka bija mūsu dedzība. Mansfelds pie pilsētas nosūtīja divus sūtņus ar vēstulēm un taurētāju. Pienākuši klāt, viņi ar cieņu un daudziem ceļos kritieniem rādīja vēstules pilsoņiem, kas vēroja no mūra sienām. Taču dižciltīgie uz mūriem sauca, ka šie viltīgie jādzen prom — jo viņi atnākuši valdzināt pilsētu ar solījumiem un runām. Kāds pat izšāva un, kā runāja, nogalināja divus, trešais aizbēga. Mansfelds, ārkārtīgi sašutis, it kā rīdzinieki būtu pārkāpuši kara likumus, drīz vien pavēlēja nodedzināt Sv. Ģertrūdes baznīcu, kā arī citas ēkas ārpus mūriem. Vienīgi Sv. Jura patversmi viņš atstāja neskartu un nabagiem pat izdalīja žēlastības dāvanas — cerēdams tādējādi iegūt debesu labvēlību nākamajam uzbrukumam. Tad viņš nolēma vēlreiz pārbaudīt rīdzinieku apņēmību un nosūtīja citus sūtņus ar vēstulēm, mēģinādams pārliecināt pilsētniekus padomāt par Polijas stāvokli: tās armija ir vāja, karalis tālu, osta jau ir zaudēta, zviedru spēki ir milzīgi. Viņš solīja pilsētai plašas privilēģijas, apkārtnes pilis līdz pat Kokenhauzenai [Koknesei] un citus labumus. Rīdzinieki atbildēja, lai Mansfelds saudzē pats sevi un savus sūtņus — Rīgai ir valdnieks, Polijas karalis, un tā nevēlas krist nodevībā. Lai viņš iet prom un vairs neatgriežas ar šādām runām. Kad cerība uz mierīgu padošanos izzuda, Mansfelds mēģināja vairākus vājus uzbrukumus, bet vienmēr tika atsists. Desmitajā dienā pirms oktobra kalendām pats Kārlis ieradās ar atlikušo karaspēku, lai vēl pēdējo reizi izmēģinātu laimi: viņš ielenca pilsētu un nostiprināja nometni, izvietojot karavienības trīs vietās. Kārlis nosūtīja sūtņus uz rāti, paziņojot, ka vispirms vēlas piedāvāt pilsētai mieru un glābšanu, lai izvairītos no bargākas rīcības. Viņš apgalvoja, ka ir ķēries pie ieročiem pret poļiem, taisnīgu dusmu vadīts, un viņam ir likumīgi iemesli karam: tie, kā viņš teica, pretēji likumiem ir mēģinājuši ieviest pāvesta atzīšanu un jezuītus Zviedrijas karalistē, kā arī atņēmuši viņam cietokšņus. Tāpēc, viņš teica, ar taisnīga kara palīdzību viņš plāno atbrīvot Livoniju un pilsētu no šī ļaunuma – padzīt jezuītus, pievērst kolēģiju Augsburgas konfesijas klēpī, piešķirt pilsētai privilēģijas un paplašināt tās brīvības, pakļaut tai kaimiņu cietokšņus un darīt visu iespējamo pilsētas labā, ja tā mierīgi padosies. Bet ja pilsēta atteiksies no miera, tā tiks iznicināta. Atbilde tika sniegta mutiski, gandrīz ar tādiem pašiem vārdiem kādi tika sūtīti Mansfeldam: jezuīti nenodara pilsētai nekādu ļaunumu, un nav ko tai draudēt – mums, viņi [pilsētnieki] saka, ir gan lielgabali, gan šaujampulveris, ar kuriem pilsēta ierobežos viņa nodomus. Kad Kārlis jau bija ierīkojis nometni, nocietinājumus un sagatavojis aplenkuma ieročus, viņš uzzināja, ka no Livonijas dziļumiem tuvojas Jans Karols Hodkevičs ar lietuviešu karaspēku. Šī negaidītā ierašanās pilnīgi mainīja Sēdermanlandieša nodomus — viņš pārtrauca aplenkumu un devās pretī lietuvietim. Divas vācu jūdzes no pilsētas atrodas vieta, ko sauc par Kirholmu [Salaspili], kur apmēram pirms četriem simtiem gadu, uzceļot tur uz salas baznīcu, Meinards bija iesējis pirmās kristīgās ticības sēklas. Tieši tur pirmie kristieši, guvuši uzvaru kaujā ar pagāniem, pakļāva visu Livoniju saldajam ticības jūgam. Šeit lietuvieši izveidoja nometni, izvēlējās kaujas vietu un ar cerību gaidīja ienaidnieku un uzvaru. Sēdermanlandes Kārlis, sava skaitliskā pārākuma iedrošināts, devās uz priekšu un domāja ne tik daudz par kauju, cik par uzvaru. Dienu iepriekš viņš sarīkoja mielastu kolēģijai piederošajā Blūmentāles] muižā, sadalīja vēl neiegūtu laupījumu starp militārajiem vadītājiem, dziedāja triumfa dziesmas pirms tika gūta  uzvaras un nākamajā dienā tuvojās kaujas laukam un ieņēma augstieni. Kad abas armijas satikās, abas puses pārņēma ārkārtēja dedzība — daži vēlējās uzvarēt, citi — cīnīties. Kad abas armijas bija nostājušās ierindā, Viņa Gaišība Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers ar 300 smagi bruņotiem jātniekiem šķērsoja Daugavu, lai sniegtu palīdzību lietuviešiem. To redzot, Hodkevičs piepildījās ar cerību, ka viņu vada Dievs. Tas notika 27. septembrī — Polijas svētā aizbildņa Sv. Staņislava dienā. Hodkevičs iedvesmoja savus sekotājus cīnīties par Dieva godu, Baznīcas slavu, karali, Lietuvas tautu, tēvzemi, dzīvību, ticību un nemirstību. Viņi bija tik kareivīgi, ka nebūtu palaiduši garām iespēju pirmajiem mesties kaujā, ja vien viņus nebūtu atturējusi virspavēlnieka pavēle un ienaidnieka ieņemtā kalna augstums. Sēdermanlandietis, vilcinoties uzbrukt tik nelielam spēkam, nolemj atstāt pretiniekam atkāpšanās iespēju. Ap pulksten deviņiem no rīta, kad mūsu vīri bija ilgi stāvējuši, viņi imitē atkāpšanos, ienaidnieks ar skaļiem saucieniem metas pakaļ un atstāj kalnu. Drīz, apgriežoties, mūsu lietuvieši atjauno ierindu, sastopas ar ienaidnieka karogiem, ar lielāku drosmi un mazākiem spēkiem, viņi metas acīmredzamā nāvē, no visurienes neskan nekas cits kā Jēzus un Marijas vārdi. Dažu stundu kaujā krīt deviņi tūkstoši ienaidnieku, pārējie tiek nogalināti bēgot. Pats Sēdermanlandietis, ar grūtībām izglābies, atkāpjas pie kuģiem. Tā bija atmiņā paliekoša, patiesi brīnumaina uzvara, un to paveica vienīgi Dievs: lietuviešu karaspēkā bija tikai 3300 vīru, turpretī Zviedrijas — 14 000. No mūsu puses krita 50, ievainoti tika 40. Pēc divām dienām Hodkevičs kā uzvarētājs iegāja Rīgas pilī ar gūstekņiem un laupījumu, un tad mūsu baznīcā kopā ar labākajiem karavīriem svinīgi nodziedāja Ambrozija himnu kā pateicību. 18. dienā pirms oktobra kalendām dižciltīgie, kas kaujā bija krituši, ar lielu svinību tika guldīti mūsu baznīcā, skanot taures skaņām un bungām un klātesot pašam virspavēlniekam. [...]

​

¹ 10 dienas līdz pirmajam oktobrīm – 22. septembrī

² Šeit acīmredzot ir kļūda, 18. diena pirms oktobra kalendām ir 14. septembris.