Ziņas par Salaspils kauju no jezuītu ordeņa arhīva
No latīņu valodas latviski tulkojusi un komentējusi PhD Tatjana Bogdanoviča.
Written Source about the Battle of Salaspils from the Archives of the Jesuit Order
Translated from Latin and commented by PhD Tatjana Bogdanoviča.
Avota teksts latīņu valodā / Source in Latin
PhD Tatjanas Bogdanovičas komentārs par avotu un tajā atspoguļoto Salaspils kauju
Avots
Šis dokuments ir daļa no arhīva kompleksa “Jēzus Biedrības Rīgas kolēģijas vēsture Livonijā” (Historia collegii Rigensis Societatis Jesu in Livonia), kas šobrīd glabājas Jezuītu kūrijas arhīvā Romā (Archivum Romanum Societatis Jesu), Lietuvas fondā, 54. grāmatā. Arhīva komplekss tapis 1619. gadā, un tās autors bija viens no Rīgas kolēģijas jezuītiem, kurš, spriežot pēc dokumentu satura, ir bijis daudzu notikumu aculiecinieks. Par pamatu “Rīgas kolēģijas vēsturei” kalpo ziņojumi Historia collegii Rigensis S.J., kas reizi gadā tika sūtīti galvenajai Jezuītu kūrijai Romā. Historia mērķis bija parādīt attiecīgās biedrības struktūrvienības attīstības tendences un tās saskarsmi ar apkārtējo pasauli, tāpēc ziņojumiem vajadzēja saturēt informāciju par attiecīgās jezuītu mājas izaugsmi, kā arī svarīgākajiem notikumiem kalpošanas vietā. 1605. gada ziņojumā jezuīti apraksta Zviedrijas karaļa Kārļa IX (1604 –1611) armijas īstenoto Rīgas aplenkumu, kā arī Salaspils (Kirholmas) kauju kā gada svarīgākos notikumus. Šis apraksts aizņem 90% no visa dokumenta satura, kas norāda uz kaujas nozīmi gan pašai kolēģijai, gan pilsētai un Livonijai, gan Polijas-Lietuvas kopvalstij (Žečpospolitai) kopumā.
Kaujas komandieri: Kārlis IX, Joahims Frīdrihs fon Mansfelds, Jans Karols Hodkevičs
Dokumenta autors skaidri pauž savu attieksmi pret kaujas komandieriem. Savu stāstījumu viņš sāka ar Zviedrijas karaļa Kārļa IX (Karl IX, 1604–1611) pieminēšanu, izmantojot Sēdermanlandes hercoga titulu. Jāatzīmē, ka vēstures avotos Kārlis viņa titula un īpašumu dēļ pirms kāpšanas Zviedrijas tronī bieži tiek dēvēts par Sēdermanlandes hercogu. 1560. gadā, kad Zviedrija tika sadalīta starp Gustava I (Gustav I Vasa, 1523–1560) dēliem, viņš mantoja šo hercogisti un ar šo titulu tiek pieminēts dažādās hronikās un diplomātiskajā sarakstē. Pēc Johana III (Johan III, 1569–1592) nāves Kārlis kļuva par troņmantinieka Sigismunda reģentu. 1587. gadā Sigismunds tika ievēlēts par Žečpospolitas karali, bet 1592. gadā –pasludināts par Zviedrijas karali, taču pārvaldīja valsti tikai formāli, jo rezidēja Polijā. Savukārt Zviedrijā izveidojās Kārļa vadīta opozīcija, un sākās cīņa par troni. Tā rezultātā 1604. gadā Kārlis oficiāli pieņēma Zviedrijas karaļa titulu kā Kārlis IX. Viņa tituls pirms oficiālās kronēšanas 1607. gadā bija Kārlis no Dieva žēlastības zviedru valsts ievēlētais karalis un pārmantotais princis, Sēdermanlandes, Nerkes un Vermlandes hercogs, un tikai hercoga titula pieminēšana šajā dokumentā norāda uz Žečpospolitas oficiālo nostāju šajā jautājumā. Sigismunda III atbalstītājiem Kārlis nebija likumīgs monarhs, bet gan tikai Sēdermanlandes hercogs, kas bija sacēlies pret likumīgo karali. Oficiālajos Polijas un Lietuvas aktos bija ierasts saukt pretiniekus ar viņu iepriekšējiem tituliem, ja tika apstrīdētas viņu tiesības uz jaunu titulu, un Zviedrijas karalis šajā gadījumā nebija izņēmums.
Šajā dokumentā nav nekādu negatīvu vērtējošu leksisku konstrukciju attiecībā uz Kārli IX, kas liecina par zināmu cieņu pret Zviedrijas karali. Tomēr no aprakstīto notikumu konteksta rodas noteikts tēls – vislielākais uzsvars tiek likts uz to, ka Kārlis IX ir Romas katoļu baznīcas pretinieks, kas, ņemot vērā dokumenta autoru, nav pārsteidzoši; tiek uzsvērtas arī tādas iezīmes kā pašpārliecinātība un tuvredzība, ienaidnieka nenovērtēšana. Tomēr nevar teikt, ka Kārļa tēls ir izteikti negatīvs, jo autors uzsver arī karaļa cēlsirdību – viņš nesteidzās nekavējoties uzbrukt nelielai Hodkeviča armijai, bet deva tai atkāpšanās iespēju.
Līdzīgi tiek raksturots arī algotņu karaspēka komandieris grāfs Joahims Frīdrihs fon Mansfelds (Joachim Friedrich von Mansfeld, 1581—1623). No vienas puses, viņa vadītā armija, kā raksta jezuīti, ar uguni un zobenu iznīcināja visu apkārt, nodedzināja Svētās Ģertrūdes baznīcu, bet, no otras puses, viņš izcēlās ar cēliem darbiem – žēlastības dāvanu izdalīšanu. Līdz ar to šī dokumenta autoram ienaidnieks nav a priori ļaunums.
Rakstot par Lietuvas lielhetmani Janu Karolu Hodkeviču (Jan Karol Chodkiewicz, 1561–1621), dokumenta autors uzsver, ka viņš ir lietuvietis, kas norāda gan uz viņa izcelsmi, gan uz armijas piederību Lietuvas Lielkņazistei, jo Žečpospolitā armija bija sadalīta pēc "nacionālā" principa: lietuviešu karaspēks – no Lietuvas Lielkņazistes un poļu karaspēks – no Polijas karalistes (Kroņa). Var pieņemt, ka autors, pats bija no Lietuvas, un tāpēc, pieminot Hodkeviča izcelsmi, viņš uzsvēra, ka zviedrus sakāva tieši Lietuvas armija, tādējādi uzsverot konkrēta komandiera un viņa karaspēka nopelnus.
Šajā dokumentā ir skaidri redzams pretnostatījums: Hodkevičs – Kārlis IX, tā ir ne tikai militāra, bet arī reliģiska konfrontācija. Kārlis tiek parādīts kā katoļu ticības un Baznīcas pretinieks, Hodkevičs turpretī tiek raksturots kā dievbijīgs vīrs, kuru vada pats Dievs un kurš darbojas Dieva un valsts vārdā. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka poļu-zviedru karu laikā katoļu ticība šļahtai kļuva par sava veida vienojošu faktoru cīņā pret luterāņu Zviedriju.
Kaujas vietas apraksts
Jezuīti par Salaspili sniedz ļoti pieticīgu informāciju – viņi to min tikai kā vietu, kas atrodas divas jūdzes, t.i., aptuveni 15 km no Rīgas. Tas liecina, par to, ka šī vieta nebija liela un nozīmīga pilsēta. Taču autoram tā ir ļoti simboliska, jo no šejienes bīskaps Meinards aizsāka Livonijas kristianizāciju. Šī fakta pieminēšana ir svarīga arī pašas kaujas kontekstā, ņemot vērā, ka jezuītu uztverē šī bija ne tikai cīņa starp diviem politiskiem spēkiem – Žečpospolitu un Zviedriju, bet arī starp divām konfesijām – katoļu un luterāņu; autoram ir svarīgi uzsvērt, ka tieši šeit, Livonijas (katoļu) baznīcai nozīmīgās zemēs, notika zviedru – luterāņu sakāve. Šeit ir saskatāma metaforiskā analoģija: kristietības uzvarošais gājiens Livonijā viduslaikos sākās Salaspilī, un tieši šeit kontrreformācijas laikā tika sakauts katolicisma galvenais ienaidnieks – luterticība, kas traucēja katoļu ticības izplatīšanai Pārdaugavas hercogistē.
Kaujas apraksts
Jezuīti bija garīdznieki, nevis militārpersonas, tāpēc pats kaujas apraksts ir diezgan vispārīgs, bet tomēr interesants. Dokumenta autors tajā izšķir divus posmus. Pirmais ir saistīts ar zviedru mēģinājumu ieņemt Rīgu. Jezuītiem, tāpat kā pilsētai, šis bija bīstams brīdis, jo viņu rezidence atradās Rīgā un bija skaidrs, ka, ja pilsēta tiktu ieņemta, kolēģija būtu jāslēdz. Samērā detalizēts Rīgas aplenkumu pavadošo notikumu apraksts ir saistīts arī ar svarīgu politisku aspektu – šādi tiek uzsvērta pilsētas lojalitāte Žečpospolitai. Rīga, spriežot pēc daudziem dokumentiem, ieskaitot jau minētos jezuītu ziņojumus, palika uzticīga luterāņu ticībai. Tā pretojās jezuītu darbībai un bieži konfliktēja ar Žečpospolitas varu. Bet, neskatoties uz to, tā nepakļāvās luterticīgajam Zviedrijas karalim. Otrais posms ir pati Salaspils kauja. Tās apraksts satur divus informācijas līmeņus – faktoloģisko materiālu un aprakstīto notikumu uztveri.
Kaujas apraksts nav īpaši bagāts ar faktiem. Tomēr tie ir diezgan precīzi un apstiprināti daudzos vēstures pētījumos, piemēram, ka kauja notika 27. septembrī, ka Mansfelda karaspēks bija piedalījies Rīgas aplenkumā. Jezuīti min arī konkrētu skaitli – 14 000 karavīru, kas 15. augustā izsēdās Daugavgrīvā, lai gan pēc poļu pētnieka Mariuša Balcereka (Mariusz Balcerek) datiem to bija tikai 11 000; autors, iespējams, ir kļūdījies vai varbūt apzināti pārspīlējis ienaidnieka skaitlisko spēku, lai vēl vairāk uzsvērtu lietuviešu armijas varonīgo uzvaru.
Arī Hodkeviča karaspēka skaitliskais sastāvs norādīts ļoti precīzi – 3300 karavīru. Pētnieku vidū jau sen notiek debates par to, cik karavīru bija Lietuvas armijā; jaunākajos pētījumos minētais skaitlis ir 3000. Arī Kurzemes hercoga karaspēka, kas nāca palīgā Hodkevičam, lielums ir norādīts ļoti precīzi – 300 karavīru, Balcereks savos pētījumos to apstiprina, rakstot, ka tie bija 300 kirasieri.
Jezuītu norādītais Lietuvas armijas zaudējumu skaits (50 kritušie, 40 ievainotie) nesakrīt ar pētnieku datiem (70–100 kritušie un 200 ievainotie). Iespējams, jezuīti ņēma vērā tikai tos, kuri tika nogādāti pilsētas slimnīcā. Tomēr, neskatoties uz neatbilstību, šie dati apstiprina, ka Lietuvas armijas zaudējumi bija niecīgi.
Šajā dokumentā paradās arī līdz šim maz zināms fakts – zviedru armijas dzīres Blumentāles (Mazjumpravas) muižā, kas piederēja Rīgas jezuītu kolēģijai.
Pašā Salaspils kaujas aprakstā jezuīti uzsver īpašu taktisku gājienu – atkāpšanās imitāciju, kas Hodkevičam atnesa uzvaru pār Kārli IX, lai gan viņa armija bija trīs reizes mazāka. Sākumā abas armijas ieņem nogaidošas pozīcijas, un zviedri pat nereaģē uz Hodkeviča provokācijām, bet tad atkāpjas lietuviešu karaspēka pirmās rindas, un zviedri to uztver kā bēgšanu un sāk uzbrukumu, izstiepjot savus spēkus. Kad zviedri nolaižas nogāzē, Hodkevičs dod signālu kavalērijas uzbrukumam flangā. Šī taktika tiek uzskatīta par vienu no spožākajām militārās vadības izpausmēm 17. gadsimtā, kas parāda, ka kompetenti veikts manevrs un izpratne par ienaidnieka psiholoģiju var mainīt kaujas gaitu pat ar ievērojamu skaitlisku nevienlīdzību.
Kaujas apraksts ir interesants arī no jezuītu uztveres viedokļa. Vispirms viņi centās noskaidrot, kas pamudināja Kārli IX uzbrukt Livonijas cietokšņiem un pilsētām. Kā raksta jezuīti, Zviedrijas karalim tas bija taisnīgs karš. Viņš uzskatīja, ka atgūst to, ko poļi reiz bija viņam atņēmuši. Viņuprāt daļa Livonijas atradās poļu nelikumīgā kontrolē, jo iepriekš (17. gs. 60. un 70. gados) tā bijusi Zviedrijas protektorātā. Turklāt tā bija arī cīņa par reliģisko dominanci; ne bez pamata karaļa runā pilsētai tika uzsvērta nepieciešamība iznīcināt visu, kas saistīts ar katoļu ticību.
Pašai Salaspils kaujai jezuītiem ir ļoti simboliska nozīme. Viņi uzsver datumu – 27. septembri, Svētā Staņislava dienu –, tas bija svarīgs reliģisks, politisks un propagandas manevrs. Svētais Staņislavs (miris 1079. gadā) tika uzskatīts par vienu no galvenajiem Polijas aizbildņiem, par uzticības katoļu ticībai un aizsardzības no ārējiem ienaidniekiem simbolu. Tāpēc uzvara viņa dienā tika uztverta kā dievišķs apliecinājums, ka taisnība bija Hodkeviča armijas pusē. Autoram bija svarīgi parādīt, ka katoļu svētais aizstāvēja katoļu karaspēku pret luterāņiem, tādējādi pastiprinot Hodkeviča uzvaras reliģisko zemtekstu. To apliecina arī pieminējums, ka uzvara tika gūta Jēzus un Marijas vārdā. Jāatzīmē, ka luterāņi neatzina Marijas autoritāti, savukārt Žečpospolitai viņa bija galvenā svētā aizbildne. Turklāt ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka autors atklāti norāda, ka šī uzvara, kurai maz kurš ticēja, bet kas izrādījās iespējama, tiek piedēvēta nevienam citam kā Dievam. Hodkeviča armija šajā kontekstā ir tikai instruments Dieva rokās.
Literatūra:
-
Balcerek, M. (2022). Battle of Kircholm (Salaspils) in 1605. The current state of research. Open Military Studies 1 (1): 171 – 189.
-
Balcerek, M. (2009). Liczebność, skład i szyk wojska hetmana litewskiego Jana Karola Chodkiewicza w bitwie pod Kircholmem na ordre de bataille Erika Dahlberga. Zapiski historyczne, 2009, t. 74, z.3, p. 77-92.
-
Bohun T. Kircholm 1605. Gambit hetmański, Mówią Wieki, no. 10, 2005: 10-15 (in Polish).
-
Wisner H., Kircholm 1605, 3rd ed., Bellona, Warszawa, 2011.