Daugavas atmiņas
Lokstene
Lokstenes pils – Rīgas arhibīskapu vasaļa pils, kas uzbūvēta senāka pilskalna vietā. Tā atradās ap 2 km uz austrumiem no Oliņkalna Daugavas labajā krastā augšpus Stukmaņiem. Lokstenes pilskalna un viduslaiku pils celtniecībai bija izraudzīts zemesrags pie Lokstiņas upītes ietekas Daugavā. Lokstenes pilskalnu dabiski aizsargāja 10 m augstie un stāvie Lokstiņas un Daugavas krasti. Pilskalns aizņēma 3150 m2 lielu platību. Kā pastāvīgi apdzīvota vieta Lokstene zināma jau no 3.—4. gs. Pilskalna iedzīvotāju saimniecisko darbību raksturo zemkopju un amatnieku rīki (sirpji, graudberži, cirvji, īleni u.c.). Iedzīvotāji nodarbojušies arī ar bronzas un dzelzs apstrādi. Lokstenes vārds pirmo reizi minēts 1354. gadā. 1375. gadā pili nopostījis lietuviešu karaspēks. Pils atjaunota un tai bijusi svarīga nozīme vēl 15. gs. sākumā. Lokstenes pili Rīgas arhibīskaps 1437. gadā nodeva lēnī Hansam Lokstem, 15.–16. gs. dokumentos Lokstenes vārds vēl pieminēts, taču jau 17. gs. nostiprinās Stukmaņu muižas nosaukums. 1966. gadā pilsvieta applūdināta, pirms tam tās ziemeļaustrumu daļa norakta dolomīta ieguvei. Mūsdienās senās Lokstenes pilskalna teritoriju sedz Pļaviņu HES ūdenskrātuves ūdeņi. Lokstenes pilskalns atradās iepretim tagadējās maiznīcas “Liepkalni” atrašanās vietai. Lokstenes upes virzienu norāda plats grāvis, kuru šķērso Rīgas–Daugavpils šoseja posmā starp “Liepkalnu” maiznīcu un Pļaviņu pilsētas robežu. Vairāk lasi grāmatās: "Atmiņu Daugava" un "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" Foto Daugavas muzeja krājums
Loreleja. Pļaviņu rumba
Ir jāzina bīstamās vietas, bet tādas, kas apdraud tūristu laivas, Daugavā nav daudz. Pie Pļaviņām Daugavu šķērsoja stāvākā un bīstamākā krāce – Pļaviņu rumba, saukta arī par Grūbes krāci. Starp citu, vai zināji, ka latviešu nosaukums visām krācēm ir rumba? Ja citviet Daugava atgādināja klusus ezera ūdeņus, tad Grūbes krāce bija pat ziemās nevaldāma. Plostnieks Jānis Varlamovs savās atmiņās raksta: “Iebraucām Daugavā , pārņēma savāda sajūta. Plašie ūdeņi, lielie viļņi – likās, ka plostiņš tiks salauzīts pa vienam baļķīšam. Aiviekstes ūdeņos plosts izskatījās masīvs un liels, bet Daugavā tāda sēnaliņa vien likās. Viļņi skalojās baļķiem pāri, žartavnieki (kārtis, kuras lika pāri plosta baļķu galiem un nostiprināja ar klūgu saiti) žņarkstēja, viļņi sitās pret kumbri. Sajūta bija tāda, it kā pašā ellē būtu iebraukuši.” Ja plosts nebija pietiekami labi sastiprināts, Pļaviņu rumba to izbārstīja pa straumi. Ne velti plostnieki esot ziedojuši krācēm maizi un savus darbarīkus – ķekšus, lai sveikā tiktu tām pāri. Kad plosts iekļuva krācēs, apkārt varēja manīt spēcīgus viļņus, putas, mutuļus un dzirdēt, ka ūdens čalošana ir spēcīgāka. Braucot pa Daugavu pirmoreiz, ceļotājs ātri vien pierada, bija vien jāskatās, lai laiva neuzskrietu uz akmens bluķiem, kas vietām slēpās zem ūdens. Sarežģītākais brauciens bija liellaivām, kurās atradās smaga krava. Ja ceļotājs vēlējās sekmīgi pabraukt garām stāvākajai un bīstamākajai krācei – Pļaviņu rumbai, vasaras sausajā posmā laivai vajadzēja turēties pēc iespējas tuvāk kreisajam krastam, kur bija plostu ceļš. Aleksandram Elksnim saglabājusies atmiņa: “Grūbes krāces pats pēdējais pakāpiens vasarās pārvērtās par nelielu, nedaudz vairāk kā pusmetru augstu, ūdenskritumu, kas pakāpeniski pazeminādāmies, sniedzās kreisā krasta virzienā, gandrīz līdz plostu ceļam. Pie labā krasta, kur pakāpiens bija vēl augstāks, sausās vasarās ūdens vairs netecēja. Tūlīt aiz šī pakāpiena bija pavasara ledus izgrauztais Velna (Trakais) ators (apvidvārds ar nozīmi atvars), kurā mēs visbiežāk lēcām iekšā. ” Iepretī Trakajam atvaram, krastā virs Daugavas ūdeņiem, pacēlās varena klints – visu apbrīnotā Latvijas Loreleja (Nāru klints, Lielā Džurka) – Pļaviņu pilsētas lielākais greznums, vairāk nekā 10 metru augstumā. Zem klints upes dziļums pārsniedza 10 metru, ko plostnieki uzskatīja par dziļāko vietu Daugavā. Pārgalvīgos peldētājus tas nebaidīja. Stāsta, ka te pārgalvīgi jaunekļi, labi nirēji, reizēm ne pa jokam uztraucot sabiedrību, ar visām drēbēm metās atvarā. “Kamēr ļaudis pa augšu vaimanā un meklē glābšanas rīkus “pašnāvnieks”, izlīdis apakšā pie klints, smejas. Riskants šis lēciens tomēr esot.” Lorelejas klints bija augstākā Pļaviņu struktūras daļa – lokāls devona iežu pacēlums ar lielu slāņu kritumu, dolomīta atsegums. Lorelejas klints atradās iepretī pašreizējai Pļaviņu novada ģimnāzijai, pa Lielo Krasta ielu nedaudz austrumu virzienā. Klints tika appludināta 1965. gadā, uzbūvējot Pļaviņu HES. Vairāk lasi grāmatā “Atmiņu Daugava” un Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas portālā "Zudusī Latvija"
Oliņkalns
Ikvienu dzimtenes apceļotāju saistīja augstais, ozoliem, priedēm un eglēm apaugušais senlatviešu pilskalns. Tā pakājē krāca un putoja Daugava, bet malā gulēja masīvi klinšu bluķi. No Oliņkalna virsotnes pavērās neaizmirstams skats uz Daugavu, tās pretējā krasta klintīm un mežiem. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas, Oliņkalns atrodas Pļaviņu novada Klintaines pagastā 117 km no Rīgas, uz Daugavas salas, iepretim Stukmaņiem. Tas ir viens no lielākajiem pilskalniem Latvijā, iespējams arī visā Baltijā, jo platība tam ir 2,3 ha. Oliņkalns – latgaļu pilskalns, kurš apdzīvots 10.–12. gs. Pilskalns vēstures avotos minēts kā Alenes pilskalns, vēlāk kā Olinas zemju centrs. Pils iedzīvotāju saimniecisko dzīvi raksturo izrakumos iegūtās liecības. Oliņkalna iedzīvotāji audzējuši liellopus, cūkas un sīklopus, nodarbojušies ar amatniecību, dzelzs ieguvi un apstrādi, kā arī ar bronzas apstrādi. Pilskalns bija ierīkots dabiski labi aizsargātā vietā – uz 20 m augsta un stāva klinšaina zemesraga Daugavas labajā krastā. Oliņkalns bija dzelteni iesarkanās krāsās ar smailu, augstu radzi, zem kuras akmens izdrupis, klints nesa Andreja vārdu. Stāsta, ka no šīs kraujas senlaikos kāds puisis, vārdā Andrejs, Jāņu vakarā, žēluma un greizsirdības mocīts, ielēca Daugavā, ieraudams līdzi arī savu neuzticīgo līgavu. Jau Oliņkalna apiešana gar Daugavas pusi, lēkājot no viena akmens uz otru, radīja zināmu priekštatu par kalnos kāpšanu. Alpīnistiem stāvās klinšu sienas bija pateicīga treniņu un sacensību vieta klinšu kāpšanas mākslā. Latvijas alpīnisma vēsture aizsākās 1949. gadā, sešpadsmit gadus Oliņkalnā trenējās ievērojamākie Latvijas kalnos kāpēji. Uz Oliņkalnu trenēties brauca arī kaimiņi – lietuviešu un igauņu alpīnisti. No 1958. gada līdz 1963. gadam notika arī Baltijas republiku draudzības sacensības klinšu kāpšanā. Mūsdienās Oliņkalns ir kokiem apaugusi lēzena, neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, ko no krasta atdala 300 m plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas (2015. gada 21. augustā pamestajā un daļēji appludinātajā Oliņkalna estrādē, kurā pēdējoreiz kora mūzika bija skanējusi 1962. gadā, koncertēja Ints Teterovskis ar jauniešu kori Balsis) un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti. Vairāk lasi grāmatās: “Atmiņu Daugava” un “Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata”
Bebruleja
"Lejpus Pļaviņām bija vesela virkne krāču ar kopīgu nosaukumu Spietiņdaugava, kurā ietilpa tādas atsevišķas krāces kā Uļica, Dambis, Vilka, Pečiņa." Vēl tālāk, apmēram divus kilometrus lejpus Pļaviņām, ko daudzi ceļotāji labprāt nostaigāja pa taku gar Daugavu, atrādās sena apdzīvota vieta – Bebruleja. Šeit agrāk bijušas trīsdesmit mājas, kas kā nelielas beciņas sasēdušas gar Daugavu uz pašas krasta malas. "Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels, brīnišķīgs dārzs, un gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā kā sudrabs viz mierīgā Daugava, kokiem apaugušajos krastos dzied lakstīgalas. Kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne ir šāda Bebrulejas nakts", tā par šo vietu rakstīja dzejnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Saglabājušies nostāsti, ka pēc lielā Ziemeļu kara (1700–1721), kad Vidzemē jūdzēm tālu nav bijis sastopams neviens cilvēks, šeit poļu laikos nometināti izceļotāji no Polijas. Vēlāk nākuši klāt vēl poļu trimdinieki, to starpā arī muižnieki, kas bēguši no krievu valdības vajāšanām. Bebrulejā izsenis dzīvojuši plostnieki, amatnieki un zvejnieki; izsenis bijušas arī dolomīta lauztuves: "Visi viņi bija pirmklasīgi plostnieki, laivinieki un zvejnieki, kā arī radžu lauzēji.” Bebrulejā dzimuši un kādu laiku dzīvojoši arī brāļi Aleksandrs (1879–1947) un Kārlis (1880–1970) Štrāli, no šā ciema nāk Štrālu dzimta. Abi iemūžinājuši Daugavas skaistumu – Kārlis Štrāls literāros darbos, bet Aleksandrs Štrāls – gleznās. Daļu sava mūža Bebrulejā ir dzīvojis gleznotājs Arnolds Tiggins, arī pedagogs Otto Ņestrovs ir dzimis Bebrulejā. Bebruleja bija skaista visos gadalaikos – daudzas mājiņas uzceltas gandrīz pie pašas krasta kraujas, slīgstošās ievās un ceriņos. No sētu pagalmiem tieši klintīs iecirstas kāpnes, kas veda pie Daugavas, te bija ierīkotas arī savdabīgas klintīs cirstas akas, kas savāca apakšzemes avotiņu dzidro ūdeni. Daugavas labais krasts pie Bebrulejas bija īpaši stāvs – apmēram 15 m augstas dolomīta klintis. Vasarās, seklajos ūdeņos, Bebruleja bija bīstama vieta plostniekiem, jo vajadzēja lielas prasmes, upes pazīšanas un uzmanības, lai izvairītos no straujajiem sēkļiem. Un tomēr reizēm gadījās, ka Daugavas spēcīgā straume te plostus izārdīja: “Daba pie Bebrulejas rādīja īsti mežonīgu vaigu. Piekrastē rēgojās ūdenī izskalotie celmi un zari. Spēkpilna, nikna straume bija pārskatāma līdz pat Grūbes krācei.” Aiz Aldiņiem Daugava pagriežas uz rietumiem un īsā lokā aplenc Vidzemes pusē zemu, pussavaldīgu grants un smilšu sanesumu terasi. Te iekārtoti Bebrulejas kapi. Dziļās, šaurās Daugavas aizvējā valda miers un klusums. Aiz Aldiņu stūra un Sobačiņas sākās paši dramatiskākie un skaistākie Daugavas krasti. “Akmeņi ūdenī, akmeņi kraujās, akmeņi virs galvas.” Aiz pēdējām ciema mājām, apmēram 400 m lejup pa Daugavu, atradās noslēpumainā Velna ala, kur, kā stāsta, slēpdamies no soda ekspedīciju vajāšanām, patvērumu meklējuši 1905. gada revolucionāri. Kurzemes krasts savā apbrīnojamajā koku bagātībā jebkurā gadalaika priecēja ceļotāju sirdis, vēl tālāk uz dienvidiem atradās 175 m augstais Dābors – augstiene, no kuras pavērās plašas tāles un skaista dabas ainava. Upes krasts appludināts 1965. gadā, uzbūvējot Pļaviņu HES. Ierīkojot ūdenskrātuvi, Bebrulejas ciems un tā kapsēta pazuda Daugavas ūdeņos un atrodas apmēram 10 m zem pašreizējā Daugavas ūdenslīmeņa. Bebrulejas viensētas – savdabīgās zvejnieku, laivenieku, plostnieku, dolomīta lauzēju mājas tika nojauktas. Bebrulejas kapsētas apbedījumi daļēji pārvesti uz Bāru kalna kapiem. Mūsdienās, pēc Pļaviņu ūdenskrātuves ierīkošanas pretī bijušajam Bebrulejas stāvkrastam, Daugavas kreisajā krastā izveidojies līcis, ko sauc par Plāteru līci. Uzreiz lejpus līča ir stāvs un augsts krasts, kur katru gadu manāmi jauni zemes nogruvumi. Šā stāvkrasta vidū ir neliela grava, pa kuru Daugavā ietek strauts – tas viss, kas palicis pāri no Spietiņu laktiņas un Aldiņu gravas. 1993. gada vasarā, 30 gadus kopš brīža, kad Bebruleja pazuda Daugavas ūdeņos, Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmas ietvaros tika atklāts Viļņa Titāna veidotais piemiņas akmens Bebrulejas ciemam, kurā iekalti Bebrulejas māju vārdi. Vairāk lasi grāmatā: “Atmiņu Daugava”