Plosti

Lai navigācija Daugavā būtu droša, vajadzēja uzturēt kārtībā ūdensceļu. Daugavas gultni tīrīja vasarā, izceļot no tās vai nogremdējot akmeņus, kas apdraudēja liellaivu un plostu satiksmi. Akmeņus no upes gultnes izcēla ar roku spēku, izmantojot t.s. „nagus” un skavas, ko darbināja ar mehāniskajiem trīšiem. Lielākos un smagākos akmeņus, ko nevarēja pacelt uz liellaivas borta, pārvietoja pa upes straumi. Izceltos akmeņus ar liellaivām nogādāja Rīgā un pārdeva izmantošanai Daugavas krastu nostiprināšanas u.c. celtniecības darbos. Pirms Otrā pasaules kara valsts veica ūdensceļu uzturēšanu gan privātajos, gan publiskajos ūdeņos.

Plostnieka amats piederēja pie senākajiem un nozīmīgākajiem Daugavas krastu iedzīvotāju amatiem. No 15.gs. līdz pat 20.gs. vidum pa Daugavu uz Rīgu ar plostiem pludināja baļķus, mastu kokus, brusas, kā arī stutmalku (lietoja kalnraktuvēs šahtu nostiprināšanai) un papīrmalku. Daugavas laivinieku un plostnieku lepnums bija no ādas darināti zābaki.

Pludināšanas, kokmateriālu pārvietošanas un sastrēgumu likvidēšanas darbos nepieciešamākais darba rīks bija ķeksis. Plostnieku darba rīki bija arī īpaši darināti cirvji jeb šļutas. Tās lietoja ar kokmateriālu apstrādē: slīperu (baļķi dzelzceļa gulšņu izgatavošanai) un brusu ciršanai, kā arī baļķu tēšanai. Baļķu pārvelšanai krautuvēs lietoja kantāķus, ko izgatavoja no apaļas, 2,5 cm resnas dzelzs ar āķveidīgu izliekumu brīvajā galā, otru galu piestiprinot ar dzelzs riņķi vai skrūvi koka kāta.