DAUGAVAS AINAVA

Daugavas ieleja ir viens no senākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem Latvijas teritorijā. Augštecē ielejas veidošanās sākās ledus laikmeta beigās pirms 13 000 – 15 000 gadiem un turpinājās, pakāpeniski savienojoties atsevišķiem ielejas posmiem, ko Zemes virsmā radīja ledāja kušanas ūdeni. Ielejas veidošanās senajā Daugavas deltā no Doles salas līdz grīvai noslēdzās pirms 3000- 5000 gadiem. Daugavas sateces baseina kopējā platība ir 87 900 km2, Latvijas teritorijā: 24 700 km2

Daugavas kopējais garums no iztekas Valdaja augstienē līdz Rīgas jūras līcim ir 1005 km, upes garums Latvijas teritorijā: 352 km. Tajā izšķir četrus hidroģeogrāfiskos rajonus ar atšķirīgu upes gultnes platumu un dziļumu, straumes ātrumu un krastu ainavu:

1. Piedrujas – Naujenes posmu (Latgales augstiene, ~ 70 km), t.s. Augšdaugava. Daugava šajā posmā plūst starp Latgales augstieni labajā un Augšzemes augstieni – kreisajā krastā. Upes ielejai šeit ir augsti un līkumoti krasti, ar izteiktām terasēm, krastu augstums līdz 20-40m („Daugavas vārti” starp Slutišķu un Ververu krauju). Šajā posmā Daugava met astoņus lielus līkumus no Krāslavas līdz Jaunbornei, kopš 1990.g. tā ir aizsargājama teritorija: dabas parks „Daugavas loki” 130 km2 platībā. Upe šeit ir samērā strauja, 200 – 250m plata, tās gultne akmeņaina, ar nelielām krācēm. Mūsdienās Augšdaugava ir vienīgais Daugavas posms, kur upes dabiskā ekosistēma ir saglabājusies bez būtiskām izmaiņām.

2. Naujenes – Jēkabpils posmu (Austrumlatvijas zemiene, ~ 100 km). Daugava plūst pa Austrumlatvijas zemieni. Upei šajā posmā ir mazs kritums, lēns tecējums un zemi (līdz 6-7m) krasti, gultnei raksturīgi smilšu sēkļi un pirmās lielākās salas (Glaudānu sala, Ābeļu sala u.c.). Pavasaros piekrastes zemes šajā posmā bieži applūda, jo pie salām un sēkļiem veidojās ledus sastrēgumi. Līvānu apkaimē Daugavas gultnē parādās dolomīta sliekšņi. Nelielā dabiskā krituma dēļ kuģniecība pa Daugavu šajā posmā ar plostiem vai buru laivām pretvējā bija stipri apgrūtināta.

3. Jēkabpils – Salaspils posmu (Viduslatvijas zemiene, ~ 150 km). Daugava šeit šķērso Viduslatvijas zemieni, labajā krastā no Aiviekstes līdz Ogrei apliecot Vidzemes augstienes nomali. Līdz Ķeguma un Pļaviņu hidroelektrostaciju uzcelšanai 20. gadsimtā tas bija pats Daugavas straujākais un kuģošanai visbīstamākais posms ar lielākajām krācēm – Ķegumu un Grūbes krāci Pļaviņās. Tieši šajā posmā Daugavā bija kur upes krastos bija redzamas līdz 20m augstas dolomīta klintis (Oliņkalns un Kraukļa klints lejpus Pļaviņām) un teiksmainais Staburags Daugavas kreisajā krastā, pusceļā starp Pļaviņām un Koknesi. Kopš viduslaikiem šeit atradās nozīmīgi apdzīvotie centri – Krustpils, Sēlpils, Koknese, Aizkraukle, Lielvārde un Salaspils, kuru iedzīvotāji bija saistīti ar Daugavas ūdensceļu un zveju.

4. Salaspils – Daugavgrīvas posmu (Piejūras zemiene, ~ 30 km). Daugava šajā posmā plūst pa Piejūras zemieni, šķērsojot pēdējās krāces pie Salaspils un Doles salas (tagad Rīgas HES ūdenskrātuves teritorija). Lejpus Doles salas Daugava pakāpeniski veido deltu, sazarojoties vairākās attekās un veidojot salas pirms ietekas Rīgas jūras līcī. Upes krasti šeit ir zemi un smilšaini, platums: 2-4 km. Daugavas ainavu un hidroloģisko režīmu šajā posmā visvairāk ietekmējusi cilvēka darbība, veidojot hidrotehniskās būves krastu nostiprināšanai, upes gultnes regulēšanai un būvējot Rīgas ostas piestātnes.

Daugavas ielejas ainavu pēdējos 10 000 gados veidojuši gan dabas apstākļi, gan cilvēku darbība upes krastos

Ekspozīcijas noslēgums ir piemineklis tai Daugavas ainavai, kas ir saglabājusies tikai fotogrāfijās un cilvēku atmiņā. Vārdi „zaudētā Daugava” šodien saistās galvenokārt ar tā dēvēto Pļaviņu kanjonu, augstajiem, klinšainajiem dolomīta krastiem, kurus gandrīz pilnībā sedz Pļaviņu HES ūdenskrātuve. Vienlaikus tas ir stāsts par Latvijas sabiedrības attieksmi pret Daugavu. Tāpēc šeit ir redzamas Kokneses pilsdrupas, Pērses grava un Vīgantes parks pirms un pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveidošanas, tāpat kā Rīgas HES applūdinātā Nāves sala, sagrautā Salaspils baznīca un pa pusei noslīcinātās Ikšķiles baznīcas drupas, kā arī 1930. gados saskaldītais Ārņu akmens pie Ķeguma Mūsu izvēle šodien ir starp pagātnes nostaļģiju un atbildi uz nākotnes jautājumu: kas šodien ir Daugava? Vēsturiskais tirdzniecības ceļš, Latvijas enerģētikas mugurkauls vai kultūrvēsturisko un dabas pieminekļu komplekss?
Kartē redzama 1975. gadā izveidotās Rīgas HES ūdenskrātuves teritorija, kas tika arheoloģiski pētīta elektrostacijas būvniecības laikā no 1966. līdz 1975. gadam. Šajā teritorijā tika fiksētas un izpētītas 11 apmetnes un 13 apbedījumu vietas, 5 pilskalni un 5 mūra pilis, kā arī 3 senākās viduslaiku baznīcas Latvijas teritorijā. Rīgas HES aizsprosts šķērso Doles salu pie Ķivutkalna, spēkstcijas ūdenskrātuve nosedz pusi no Doles salas (pirms applūdināšanas tā bija lielākā Daugavas sala 9 km garumā), kā arī Nolpes salu un Mārtiņsalu, tāpat kā lielāko daļu no kartē redzamajām senvietām. Mūsdienās saglabājies Klaņgukalns un Daugmales pilskalns upes kreisajā krastā, Spolīškalns Daugavas labajā krastā. Daļēji saglabājušās Ikšķiles un Salaspils viduslaiku baznīcu drupas, kā arī Vecdoles un Jaundoles mūra piļu vietas. Ārpus applūdinājuma zonas esošās Salaspils Zviedru skansts norakta, būvējot ūdenskrātuves krasta aizsargdambi, Ikšķiles Vīnakalnam pāri uzbūvēta Rīgas – Daugavpils šoseja.